Reiz katrā savā dzīvē es braucu uz Kurzemes pusi. Uz Prāta Vētras koncertu. Un tur, starp tūkstošiem, es jūtu it kā esmu atnācis iepazities ar saviem kaimiņiem. Mīļiem, bet tomēr vienaldzīgiem pret mani. Es skatos viņiem acīs un ķeru viņu smaidus un nekad, nekad nevaru saskaitīt cik daudz skaistas blondīnes stāv man apkārt - simts? Un viņi skatās man cauri, bet man vienmēr ir bail kāds pamanīs k es nezinu dziesmas vārdus. Un tā mēs turpinām līdz kad tuvāk beigām obligāti skan dziesma krievu valodā. Dažreiz ta ir "На заре". Un pēkšņi 30000 cilvēki sak dziedāt kopā manā dzimtā valodā. Un kopā ar asarām приходит совсем правильное чувство, что у меня самые лучшие соседи в этом мире. И мне хочется звонить всем своим латышским друзьям и мурлыкать им в телефон что-то красивое.
И мне обязательно напомнят, что no lidmašīnas es lecu ar izlietni, что мороженное в магазине я ищу во frizētava, под окном у меня стоят divis kokis, в овощном отделе однажды я пытался купить karotīte. Оранжевую. А потом я вспомню Aizsargkrēms, и всё будет хорошо. Paldies jums mīļie par manu māju.
И мне обязательно напомнят, что no lidmašīnas es lecu ar izlietni, что мороженное в магазине я ищу во frizētava, под окном у меня стоят divis kokis, в овощном отделе однажды я пытался купить karotīte. Оранжевую. А потом я вспомню Aizsargkrēms, и всё будет хорошо. Paldies jums mīļie par manu māju.
RSS Feed
